Kāpēc cilvēkiem ir bail no bitēm?
Bites ir vieni no svarīgākajiem apputeksnētājiem dabā, bet nereti tās tiek uztvertas ar bailēm, nevis sajūsmu. Daudziem jau no bērnības atmiņā palikusi kāda satikšanās ar sanīgu kukaini, kas beidzās ar dzēlienu un nepatīkamu pietūkumu. Taču vai bailes no bitēm vienmēr ir pamatotas? Un vai mēs patiesībā saprotam, kāpēc bite dzeļ?
Dzeļ, nevis kož – būtiska atšķirība
Sākam ar pašu pamatu – bites nekož, bet dzeļ. Tās nav plēsīgas radības, kas uzbrūk cilvēkam bez iemesla. Bite savā būtībā ir aizsargājoša, nevis uzbrūkoša. Viņa sargā stropu, savu saimi, māti un visu uzkrāto medus bagātību. Tikai tad, kad jūt reālu apdraudējumu, sargbites aktivizē savu aizsardzības mehānismu – dzēlienu.
Bites nav agresīvas pēc dabas. Darba bite, kura dodas pēc ziedputekšņiem vai ūdens, neinteresējas par cilvēku. Viņai ir skaidrs uzdevums, un stropa sargāšana nav viņas darbs. Tieši tāpēc lielākā daļa bišu dzēlienu notiek nevis stropa tuvumā, bet cilvēka paša neapdomīgas reakcijas dēļ –vicināšana, sišana, bļaušana vai strauja kustība.
Bailes bieži rodas no nezināšanas
Bieži dzirdēts, ka cilvēkiem ir “alerģija no bitēm” vai “man no viņām ir paniskas bailes”. Patiesībā ļoti mazai daļai sabiedrības ir patiesa, klīniska alerģija pret bišu dzēlienu – tā, kas var radīt nopietnas veselības problēmas. Taču bieži vien bailes no dzēliena rodas vienkārši tāpēc, ka nav saprašanas par bišu uzvedību.
Kāds reiz jautāja: “Bet kā es varu zināt, vai bite grasās man uzbrukt?” Atbilde ir vienkārša – bitei nav intereses tev uzbrukt. Viņai interesē zieds, nevis tu.
Ja mēs iemācāmies bites vērot, nevis baidīties, daudz kas kļūst skaidrāks un drošāks.
Vai bites vienmēr mirst pēc dzelšanas?
Ļoti izplatīts uzskats ir, ka bite nomirst uzreiz pēc dzēliena. Bet tā nav gluži taisnība visos gadījumos.
Ja bite dzeļ cilvēkam vai citam zīdītājam, viņa visbiežāk zaudē dzēlienu kopā ar dzēliena maisiņu un daļu iekšējo orgānu, jo cilvēka āda ir pārāk bieza un elastīga. Šādā gadījumā bite tiešām mirst – upurē sevi stropa labā. Taču, kad bites dzeļ citus kukaiņus (piemēram, lapsenes, kamenes vai citas bites), tās dzēliens var netikt izrauts, un bite var izdzīvot arī pēc dzēliena. Tātad – nāve nav automātisks iznākums katru reizi.
Tas tikai vēl vairāk uzsver, ka bite dzeļ tikai tad, kad tas ir ārkārtīgi svarīgi – kad viņai nav citas izvēles. Tā ir pēdējā aizsardzības līnija, nevis uzbrukums.
Kā labāk sadzīvot ar bitēm?
Lai izvairītos no liekiem konfliktiem ar bitēm, pietiek ar dažiem vienkāršiem principiem:
- Netraucē stropu vai bišu “šoseju” – vietu, pa kuru bites lido no stropa uz ziediem vai ūdeni.
- Ģērbies piesegti, ja strādā pie ziedošām dobēm vai kokiem, it īpaši bišu aktīvā laikā.
- Reaģē mierīgi, ja bite atlido – viņa, visticamāk, tikai skatās, nevis grasās dzelt.
- Nekad nemēģini biti noķert, notraukt vai nosist – tas ir ātrākais veids, kā nonākt “konfliktsituācijā”.
Bite – nevis ienaidnieks, bet sabiedrotā
Bite nav dzīvnieks, kas uzbrūk bez brīdinājuma vai iemesla. Viņa vienkārši sargā savu māju, un, ja mēs to cienām, tad sadzīvošana var būt ļoti mierīga un pat skaista. Mācoties izprast šo kukaini, mēs mazinām bailes un veidojam draudzīgākas attiecības ar dabu.
Un atceries – bite dzeļ, nevis kož, un tikai tad, kad tas patiešām ir nepieciešams.
Vai arī Tev ir bijusi kāda “bišu pieredze”? Dalies komentāros – labprāt uzklausīsim! Un, ja vēlies uzzināt vairāk par bišu uzvedību, stropiem un dārza sadzīvi – lasi citus mūsu rakstus blogā.